Mūžībā aizgājis Leļļu teātra aktieris Vladimirs Grigorjevs

Atvadvārdi Vladimiram Grigorjevam

(1942-2020)

Latvijas Leļļu teātra aktieris no 1970. līdz pat 2009. gadam.

Ir tik sāpīgi par kādu cilvēku runāt un sākt domāt jau pagātnes formā…

Vladimirs Grigorjevs. Vienmēr enerģisks un dinamiskā kustībā, aizvien kāda jauna radoša ideja vai iecere azotē. Viņam bija laimējies dzīvē atrast īsto un pareizo vektoru savam temperamentam un talantam – leļļu teātra māksla.

Sākums – Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta leļļu teātra fakultāte, kur Vladimira pedagogu vidū bija arī leģendārais leļļu mākslas meistars un šīs fakultātes dibinātājs Mihails Koroļovs. Viņa studentiem nekad nav trūcis radošas pašapziņas un vēriena visā darītajā. Turpinājums – Rīga, Valsts leļļu teātris. Te kopš 1970. gada visu radošo darba mūžu aizvadījis Vladimirs Grigorjevs.

Jau pirmajās darba sezonās galvenās lomas teātrim un pašam māksliniekam nozīmīgās izrādēs – Petruška (I. Stravinska “Petruška”, 1970), Viņš un Dzejnieks (“Baltais un Melnais”, 1971), Žans un Ginjols (“Ginjols Parīzē”, 1971).

Plastiskums, muzikalitāte, kustīgums, pat baleta un pantomīmas elementu izmantojums savienojumā ar dzirkstošu temperamentu, spilgtu formas izjūtu un nereti arī groteskām krāsām radītajos skatuves tēlos. Vladimira Grigorjeva darbs uz skatuves ir uzreiz pamanāms.

Dabiski un iekšējas vēlmes raisīta paplašinās interese ne vien par aktiera darbu, bet arī par leļļu mākslas spektru visā tās plašumā. To visai drīz pamana mūsu teātra vecmeistars – mākslinieks Pāvils Šenhofs, un aicina Vladimiru Grigorjevu vairākās topošās izrādēs kā kustību konsultantu un horeogrāfu. Un tad jau arī likumsakarīgs ir nākošais solis – vispirms otrais režisors, tad arī režisors-inscenētājs.

Atmiņā palikušas V. Grigorjeva sadarbībā ar P. Šenhofu iestudētās izrādes – J. Švarca “Pelnrušķīte” (1989), kuras pasaule tik smalka un trausla kā Meisenes porcelāna veidota; J. Čepovecka “Klauns Loreti un smaids” (1990) – klusināta kamerizrāde, tomēr formā gana spilgta, bērnu auditorijas uzmanību saistoša un vienlaikus arī pieaugušos skatītājus uzrunājoša ar gana sāpīgiem, pat eksistenciāli svarīgiem jautājumiem par mums pašiem.

V. Grigorjevs savās izrādēs tiecās pēc plastiskuma, veidoja kopā ar aktieriem izsmalcinātas horeogrāfiskās partitūras un tiecās tās sakausēt vienotā veselumā ar mākslinieka redzējumu un visiem pārējiem skatuves stāstam nepieciešamajiem komponentiem.

Līdztekus režisora darbam V. Grigorjevs rada aizvien jaunus skatuves tēlus kā aktieris citu režisoru iestudējumos – Skomorohs un Cars (“Kreilis”, 1978), Vezīrs (“Aladina burvju lampa”, 2004), Runcis Bazilio (“Buratino piedzīvojumi“, 2006). Labi pazīstamās sulīgās, biezās krāsas un līdzās… kaut kas pavisam negaidīts – Ezītis un Vilks (“Ezītis miglā”, 2003) un vilks Vitolds (“Pīļu namiņa noslēpums”, 2011) – pavisam klusināti, smalki, noskaņu niansēs tverti tēli.

Spilgts. Dažāds. Reizēm radoši neprognozējams.

Paliek padarītais. Pietrūks platā, saulainā smaida…

Aldis Linē

Atvadīšanās no aktiera notiks otrdien, 25. augustā plkst. 11.00 Bolderājas kapu kapličā.